Vībotnes

https://lv.wikipedia.org/wiki/V%C4%ABbotnes

 

Vikipēdijas lapa

Vībotnes (Artemisia) ir kurvjziežu dzimtas ģints. Daudzgadīgi, retāk viengadīgi lakstaugi, puskrūmi. Lapas divkārt vai trīskārt plūksnaini sašķeltas vai dalītas, retāk veselas. Ziedi dzelteni, sārti, sīkos kurvīšos, kas savukārt ir ķekarā vai skarā.

Vībotnes ir izplatītas Eirāzijā, Ziemeļamerikā, Āfrikā. ~400 sugas (pēc citiem datiem ~250 sugas)

Latvijā 11 sugu.

Ceļmalās, laukos, nezālēs bieži sastopama lauku vībotne (Artemisia campestris) un parastā vībotne (Artemisia vulgaris; ārstniecības augs). Vairākas sugas ir adventīvi augi, piemēram jūrmalas vībotne (Artemisia maritima), un dārzbēgļi, piemēram, vērmele (Artemisia absinthium; indīgs augs), ko dārzos audzē kā ārstniecības augu un garšaugu. Kā krāšņumaugus dažkārt audzē ļoti smaržīgo vasaras vībotni (Artemisia annua; viengadīgs augs) un dievkociņu (Artemisia abrothanum; daudzgadīgs augs), kā garšaugu - estragonu.

https://www.latvijasdaba.lv/augi/artemisia-vulgaris-l/

parastā vībotne

Artemisia vulgaris L.

latviski: parastā vībotne

angliski: Mugwort

vāciski: Gemeiner Beifuß

zviedru: gråbo

igauņu: harilik puju

lietuviešu: paprastasis kietis

krievu: полынь обыкновенная

Izplatība kartē

Apzīmējumu skaidrojums

Apraksts:

Daudzgadīgs, liels (ga 50-170 cm) kurvjziežu dzimtas lakstaugs. Augs ar īpatnēju, ne sevišķi patīkamu smaržu. Stublājs stāvs, šķautņains, brūnsarkans, skraji apmatots, bagātīgi zaro. Augs blīvi aplapots. Lapas (ga līdz 20 cm) pamīšus, sēdošas (apakšējās ar īsu kātu), divkārt līdz trīskārt plūksnaini dalītas lancetiskās vai lineārās, smailās plūksnās (pl vismaz 0.2 cm) ar gludu vai attāli zobainu malu, pie pamata ar austiņām. Nereti lapas mala ierotījusies. Virspuse tumšzaļa, parasti kaila, apakšpuse pelēcīgāka. Ziedu kurvīšu daudz, tie sīki, šauri (pl ap 0.3 cm), blīvās un īsās skarveidīgās ziedkopās. Vīkala lapas jumstiņveidīgas, sārti pelēcīgas, ārējās ar zaļu joslu vidū. Stobrziedi dzeltenīgi sārti vai brūnsārti (ga ap 0.4 cm). Kausmatiņu nav. Auglis - kails, vārpstveidīgs sēklenis. Zied no jūlija līdz oktobrim.

Izplatība:

Eirāzijā plaši izplatīta suga. Ieviesusies Ziemeļamerikā. Mainīga izskata suga, kā ietvaros nodala zemākus taksonus.

Latvijā ļoti bieži visā teritorijā.

Biotopi:

Atsevišķi eksemplāri un dažāda lieluma grupas visdažādākajos biotopos: no mežiem un pļavām līdz nezālienēm. Raksturīga suga daudzās eitrofās augstu lakstaugu sabiedrībās: Cl. Artemisietea.

Īpašas norādes:

http://www.termorelax.com/web/?id=402724

 

Vībotnes sakni senos laikos iepina jostā, jo uzskatīja kā tādejādi palielinās iekšējais spēks. Caur šīs saknes un arī auga lietošanu palielinās spēks kājās, tāpēc to medicīnā izmanto arī pie nogurušām kājām.  Uzskata, ka tā palīdz dažādām bailēm, vājumam, depresijai un vispārējam uztraukumam - līdz pat psihiskām neirozēm un bezmiegam. 

Tautā vērmeles, vībotnes un pelašķus dēvē arī par mērpuķēm. Tātad bija novērots, ka šie augi cilvēkus pasargājuši pat no mēra epidēmijas lai­kā. Bet, ja jau šie augi ir spējīgi ārstēt no mēra, tad no gremošanas sis­tēmas slimībām vēl vairāk. Nav tādas gremošanas sistēmas slimības, kurai pretī nevarētu stāties vērmeles vai pelašķi. Un nav svarīgi, vai skābes ir par daudz, vai par maz, vai ir traucējumi aknu, nieru, aiz­kuņģa dziedzera darbībā. Šo augu uzlējumi vienmēr dod labus rezul­tātus.

Vībotnes - Artemisia vulgaris tējas uzlējums un citi preparāti dod labvēlīgu iespaidu uz gremošanu. Darbības mehānisma pamatā ir sirds-asinsvadu sistēmas tonizēšana, centrālās nervu sistēmas uzbudināšana. Īpaši ieteicams vecākiem cilvēkiem, kam ir pazemināts asinsspiediens un pazemināta kuņģa skābes un citu gremošanas sulu veidošanās. Jālieto uzmanīgi, jo šie augi, īpaši, vērmele ir mēreni indīgi. Nelietot grūtniecēm.

Ņem 1 tējkaroti drogas, aplej ar 2 glāzēm vāroša ūdens, ļauj ievilkties 15 min., nokāš. Lieto pa 2 ēdamkarotēm 3 reizes dienā pirms ēšanas.

vībotnei lapiņas tikai no apakšas ir sudrabotas, bet virspusē tās ir tumši zaļas, tāpēc, kad uzpūš vējš, vībotne maina krāsu no zaļas uz sidrabotu. Vībotnei ir stipri izteikta specifiska smarža, kura rodas no ēteriskām eļļām.

 

Tautas medicīnā vībotni lieto kad ir nekārtīgs mēnešreižu cikls, Indijā vībotnes eļļu izmanto kā abortīvu līdzekli, saknes izmanto neirožu, neirastēnijas, arī epilepsijas ārstēšanai. To lieto pie tuberkuloza meningīta, hepatīta, cukura diabēta, caurejas. Vībotne ir iekļauta dažu Eiropas valstu farmokopejās kā līdzeklis sieviešu slimību un epilepsijas ārstēšanai, bet Ķīnas valsts farmakopejā - kā līdzeklis holēras, lepras ārstēšanai un asiņošanas apturēšanai. Krievijā šī zāle oficiāli ir iekļauta to ārstniecības augu sastāvā, kuras lieto pret audzēju.

 

Ja sabrauka lapiņas, izžāvē tās un izviļā plaukstās, kamēr izbirst visas cietās daļiņas, iegūst tādu kā pelēku vati, no kā taisa cigārus moksa terapijai. Moksa terapija ir Austrumu medicīnas metode, kad tiek karsēti līdz pat apdegumam atsevišķi punkti uz ķermeņa virsmas, caur ko organisms iegūst lielu enerģiju un spēju sakārtot visas savas sistēmas. Ir, piemēram, gadījumi, kad, sākumā, vienreiz nedēļā, pēc tam vienreiz mēnesī piededzinot punktus uz kājām, kuri latviski tiek izrunāti kā czu-saņ-li, veci, bezcerīgi slimi cilvēki atveseļojas un pēc tam vēl ilgi dzīvo. Šos punktus var atrast katrs: velk ar rādītājpirkstu pa apakšstilba priekšējo virsmu uz augšu, kamēr pirksts “iesprūst” tanī vietā, kur sākas zemceļgala pacēlums. No šīs vietas ņem 1 pirksta tiesu uz āru un tur jau ir tas slavenais punkts, caur kuru var ārstēt 100 slimības. Ja ir trāpīts, tad vidēji stipri uzspiežot uz šo punktu, rodas lauzoša sajūta, kura izplatās pa stilbu uz leju līdz potītei. Ja tādu spiedienu izdara 2-3 min., tad tā jau ir ārstēšana ar akupresūru un tā labi noņem galvassāpes, gremošanas traucējumus, sliktu dūšu, caureju, sāpes ceļa locītavā, uzlabo garastāvokli un samazina depresiju. Protams, efekts ir lielāks, ja uz šiem punktiem iedarbojas ar adatām. Tas ir viens no Ķīnas medicīnas brīnumiem, kuru pats esmu novērojis.

 

Labāk ja šīs procedūras izdara sertificēts adatu terapeits, taču punktu masāžu un karsēšanu, pēc parādīšanas, kā to dara, var izdarīt katrs, galvenais, ka pēc izejvielām nav tālu jāmeklē.

 

Ņem sausas lapiņas, saviļā plaukstās, kamēr izveidojas vate, uztaisa spēļu metamā kauliņa lieluma kubiņu vai piramīdu, liek uz iepriekš aprakstītā punkta, aizdedzina, un kad sāk stipri dedzināt, atlikumu noņem nost un liek nākošo, tā atkārto 3-5 reizes. Procedūru izdara guļus stāvoklī, apakšā ir jāpaklāj brezents, jo, ja nav vēl vajadzīgo iemaņu, var gan sasmērēt, gan aizdedzināt gultas veļu, taču tas ir tā vērts. Vieglāk procedūru izpildīt ar moksa cigāriem, kurus var iegādāties austrumu medicīnas centros un veikalos.

 

__________________

 

Indikācijas Vībotnei: izmantot visu augu var pie drudža, tārpiem, konvulsijām, menstruāliem traucējumiem (palīdz mazināt ķermenī stresu, spriedzi un jau izsenis kalpo kā labākais sieviešu hormonu līdzsvarojošais augs). Šeit ļoti noderīga ir arī vībotnes sula, ja dažus pilienus svaigas sulas piespiež burkānu vai kādai citai svaigi spiestai sulai. Lai uzlabotu uzsūkšanos kā nesējvielu var izmantot gī, medu, retāk - alkoholu.

 

Izspiež svaigi spiestu burkānu, bumbieru un ķirbju sulu, sulā iegriež veselu banānu, 10 lobītas un mērcētas mandeles, ja vēlas - nedaudz ingvera, 2 vībotnes lapas (ja sulu spiede atļauj - var spiest caur to) un sauju spinātu lapu. Visu sablenderē. Dzer tāpat vai izmanto kā mērci salātiem.

 

Virtuvē - kā zaļumu! Kā lielisku piedevu pie mērcēm (svaigajām) sablenderējot, izspiest svaigu sulu kopā ar citiem dārzeņiem un augļiem, salātos, kotletēs, zupās u.c. Tas lieliski palīdzēs sagremot ēdienu, īpaši ja ēdat ko taukainu un grūti sagremojamu.

 

Tautas medicīnā to lieto nekārtīgu mēnešreižu cikla regulēšanai. Indijā eļļu izmanto kā abortīvu līdzekli. Saknes noderīgas neirožu, neirastēnijas, arī epilepsijas ārstēšanai.

 

Kā garšvielu izmanto gan vībotnes lapas, gan ziedpumpurus, gan saknes. Ziemai visas šīs auga daļas var sažāvēt, samalt pulverī un lie­tot gan vienu pašu pie ēdamā, gan arī kompleksā ar citiem garšau­giem. Vībotnes saknes garšas ziņā atgādina muskatriekstu.

 

Latvieši vībotnes plaši lietoja tautas medicīnā kā nervu nomierino­šu, sāpju mazinošu, pretkrampju līdzekli. Tām piemīt antiseptiskas īpašības, tās mazina temperatūru. Senie latvieši zināja, ka vībotņu pulveris, uzlējums vai salāti spēcina novārgušu organismu pēc nepa­reiza uztura lietošanas, pārpūles, slimības. Vībotņu laksti ietilpst Zdrenko mikstūras sastāvā, to lieto kā simptomātisku līdzekli dažu ļaundabīgo audzēju formu, gastrīta, kuņģa čūlas ārstēšanai. Tautas medicīnā vībotni vēl lieto pret bezmiegu, epilepsiju, neirastēniju, gal­vas sāpēm, zobu sāpēm, bronhiālo astmu, grūtniecības toksikozēm, reimatismu, nieru un urīnpūšļa akmeņiem, kopā ar medu nonāvē TBC nūjiņas, t. i., ārstē plaušu tuberkulozi.

 

Pret cērmēm dod 25 g lakstu pulvera dienā. No vībotņu lakstiem un saknēm gatavo spirta ekstraktu kuņģa, taisnās zarnas un dzemdes vēža ārstēšanai. Kā nomierinošu un sāpes remdinošu līdzekli gatavo tēju, ņemot 2 tējkarotes drogas uz vienu glāzi ūdens. Vībotņu vannas un kompreses lietoja pret augoņiem, sāpēm locītavās, čūlām, nedzīstošām brūcēm. Uz brūcēm un čūlām var likt arī svaigu augu putriņu.

 

Pagātnē vībotnēm piedēvēja maģisku spēku. Mattioli savā "Herbā­rijā" apgalvo, ka Līgo vakarā, t. i., Jana Kupalas dienas priekšva­karā, cilvēki apjozās ar vībotnēm, galvā lika vībotņu vainagus, lai uz gadu pasargātos no burvestībām un slimībām. Par to vēsta arī mūsu tautas dziesmas.

http://drogerija-receptes.blogspot.com/2011/04/vibotne-ziedi-damam-seklas-kungiem.html

 

Šis augs sniedz apmierinājumu visām maņām - smaržai, garšai, taustei, dzirdei, redzei.

Viena no iecienītākajām mūsu senču spēka zālēm.

Vībotne veicina gremošanu, tāpēc jaunās galotnītes, smalki saberztas, tika pievienotas taukiem gaļas ēdieniem, bet sakņu pulveris - treknām zivīm.

Galotnītes, kam lejas daļā jau ienākušās sēkliņas, bet virsotnītes vēl zied, sajauca ar cukuru un deva bērniem pret cērmēm un spalīšiem.

Ar vībotņu slotiņu slaucīja maizes krāsni. Un istabas - lai blusas nemetas.Bet zarus sēja pirtsslotiņās. Vībotņu smalkumus kopā ar pelašķiem izmantoja bioloģiski iedarbīgu preperātu gatavaošanai, lai atbrīvotu zemi no visādām draņķībam.
Vībotņu tēja vai drogu pulveris ir iedarbīga pretdrudža zāle un līdzeklis temperatūras pazemināšanai. Tiek liktas lietā arī auga organismu spēcinošās, brūču dziedinošās un asiņošanu apturošās īpašības.
Vībotne - satur ēterisko eļļu, nedaudz rūgtvielas, flavonoīdus, miecvielas u.c. Gatavo tējas, novārījumus, uzlējumus. Lieto gremošanas orgānu sekrēcijas stimulēšanai bezskābes gastrīta gadījumā, arī par spazmolītisku, nomierinošu līdzekli  neirastēnijas,zarnu spazmu, dispepsija gadījumā. Vībotņu lakstu aktīvās vielas ierosina ēstgribu, darbojas nomierinoši uz centrālo nervu sistēmu, pret krampjiem, mazina sāpes. Piemīt antiseptiskas, temperatūru pazeminošas un organismu spēcinošas īpašības.Tautas medicīnā drogu lieto iekšķīgi pret bezmiegu, epilepsiju, neirastēniju, galvassāpēm, zobu sāpēm, bronhiālo astmu, grūtniecības toksikozēm, reimatiskam sāpēm, nierakmeņiem un urīnpūšļa akmeņiem, plaušu tuberkulozi (kopā ar medu). Drogas lietojot ilgstoši vai lielās devās var notikt saindēšanās-nedrīkst pārdozēt. Parasto vībotni lieto arī kā garšvielu pie gaļas ēdieniem. Uzlējumu lieto siltām kāju peldēm pirms pēršanās. Var pievienot gara uzmešanas ūdenim. Sasmalcinātu augu izkaisa uz pērtuves grīdas.

Vībotne ir viens no nepelnīti aizmirstajiem seno latviešu maģiskajiem augiem. Tā ļoti labi tīra cilvēku garīgi enerģētiskajā līmenī. Izmanto pirtī gan svaigās, gan žāvētās slotiņās. Labi aromatizē pirts gaisu. Pēc pēršanās ar vībotnēm cilvēki parasti redz interesantus sapņus. Pastiprina pasaules uztveres spējas. Bagātina iekšējo dzīvi, attīsta prāta spējas un zemapziņu.